Festivāls


VĒSTURE

Pirmā Dzejas diena tika rīkota 1965. gada 11. septembrī Komunāru parkā (pašreizējā Esplanādē), tādējādi atzīmējot latviešu dzejnieka Raiņa 100. dzimšanas dienu. Tajā atklāja Raiņa pieminekli.

Ojārs Vācietis lasa dzejoļus pie Raiņa pieminekļa. J. Kārkla foto.
Ojārs Vācietis lasa dzejoļus pie Raiņa pieminekļa. Kārkla foto. RMM 97324

1966. gada 30. martā Latvijas Rakstnieku savienība nolēma dzejas dienas rīkot katru gadu, tā iedibinot jaunu tradīciju.

Dzejas dienu pasākumi notiek ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Parasti pasākumi ilgst apmēram 21 dienu, notiek gan dzejas lasījumi, gan tikšanās ar dzejniekiem. Kopš 1996. gada par gada labāko dzejas grāmatu tiek pasniegta Dzejas dienu balva.

Raiņa simtgade deva impulsu vērienīgām kultūras norisēm un pasākumiem, kas aptvēra gan Raiņa literārā un kultūras mantojuma aktualizēšanu, gan jaunas tradīcijas – Dzejas dienu – iedibināšanu. Tā kā pieminekļa atklāšanas dienā dzejas lasījums bija izdevies, tad, domājams, radās ideja šādi godināt Raiņa dzimšanas dienu katru gadu, vienlaikus arī popularizējot aktuālo dzejas procesu.

1966. gada 24. martā RS sekretariāta sēdē tika lemts par Dzejas dienu tradīcijas nodibināšanu. Sākot ar 1966. gada rudeni katru gadu Raiņa atceres dienā 11. septembrī tika nolemts rīkot Dzejas dienas. Līdz 1967. gada 11. septembrim sekretariāts nolēma izdot Dzejas almanahu, kurā tiktu publicēti gada labākie dzejoļi un atdzejojumi, pārrunas un diskusijas par dzeju, dzejnieku un rakstnieku atmiņas, literārais mantojums. Almanaha metiens bija 24 000 eksemplāru.

Lija Brīdaka “Tuvības svētki”

Kad saule vakaros jau agrīnāk jūras vēsajos ūdeņos laižas, kad bērzi pa dzeltenai lapai izkaisa vējos, kad dzērves sasaucas promiešanai, kad bites viršos rūgteno atvadu saldumu vāc, tad dzejas tikšanās mēnesis – septembris atkal ir klāt.

Dzejas dienas, tāpat kā mūsu folklora un citu mākslas veidu paliekošās izpausmes, jau ir pieskaitāmas latviešu nacionālajiem dārgumiem. Tās nevarēja rasties un ieaugt tukšā vietā vai pēc kāda vadoša rīkojuma no augšas.

Līdzīgi kā tautas dziesmas, ko ierastajā pantmērā teica un izdziedāja pārdzīvojuma uzvandītā dvēsele, kas tika otra cilvēka uzklausīta, pieņemta un saglabāta, līdzīgi kā keramika un visi šodien pazīstamie darinājumi, kuri uzradās, kad mūsu senčiem kļuva nepieciešami, arī Dzejas dienas piedzima gan kā pagātnes skolu gudrā, iejūtīgā literatūras mācība, gan kā melīgās, deklaratīvās un aukstās padomju ikdienas slāpes pēc siržu tuvības, pēc patiesa vārda, pēc atšķirīga un īpatna īstenības redzējuma.

Mīlestība uz dzeju, sakāpināta interese par to rosināja atļauties izdevniecību piedāvātās lielās tirāžas, kad populāro autoru grāmatas tik un tā lasītāji ieguva tikai «par blatu» no veikalu plauktu slēptuvēm izceltas. Preses izdevumos aizvien biežāk un plašāk parādījās atsevišķi dzejoļi un dzejas kopas, literārie vakari ar dzejnieku piedalīšanos gandrīz vienmēr saaicināja pilnas telpas. Atsevišķie strauti saplūda par spēcīgas straumes izteiktu vēlmi reizi gadā pulcēties kopā visā republikas mēroga lielā rakstniecības notikumā.

Pirmās Dzejas dienas Latvijā atrada īsto laiku un saikni ar Raini dzejnieka simtgadē 1965. gada 11. septembrī. Diemžēl es nevarēju tad piedalīties, jo tolaik mācījos Maskavā Augstākajos kinoscenāristu kursos, bet man atsūtīja «Literatūras un Mākslas» izdevumu, kurā raksti un foto materiāli liecināja par milzīgo ļaužu interesi sarīkojumā ap tikko atklāto Raiņa pieminekli toreizējā Komunāru laukumā, tagadējā Esplanādē.

Raiņa simtgadi atzīmēja ļoti vērienīgi ar dažādiem pasākumiem arī republikas rajonos, bet šī Dzejas dienu stunda izvērtās par svētku kulmināciju.

1966. gada martā Rakstnieku savienības sekretariāta sēdē tika pieņemti lēmumi katru rudeni izdot almanahu «Dzejas diena», un vēl – Dzejas dienām jākļūst par ikgadēju tradīciju, kas attaisnojās, jo īpašā pozitīvi suģestējošā un uzlādējošā noskaņa, dzejas vārda un klausītāju kopības izjūta aicināja atkal un atkal to atkārtot.

Tas pats sakāms par almanahu, kura sakārtotāji mainījās, tāpēc mainījās arī ārējā apdare, rakstnieku fotoattēlu izvēles principi un dzejoļu izkārtojums. Oriģināldzejas nodaļa papildinājās ar katrreiz citu zemju lirikas atdzejojumiem, ar Latvijā dzīvojošo krievu autoru sacerējumiem, ar kritikas apcerēm vai portretējumiem. Krājuma galveno uzdevumu ir iezīmējis Andris Vējāns: «Dzīves diena. Dzejas diena. Tās ir kā balss un atbalss, kas savstarpēji mijas, radot mūsu šodienas daudzkrāsaino un daiļskanīgo simfoniju. Viena dzejnieka vienas dzejas radīšanas dienā dažkārt koncentrējas, ieplūst mūža gadi. Tāpat tas, acīm redzot, ir noticis ar mūsu «Dzejas dienu», kas, savākusi lirikas pēdējā laika ražu, meklē ceļu pie saviem lasītājiem. Iespējams, ka arī šoreiz nav piepildījušās visas dzejnieku un grāmatas kārtotāju ieceres. Iespējams, ka netiks piepildītas arī visu lasītāju visas cerības. Bet mēs tuvināmies, meklējot dzejas dzīvības saknes mūsu īstenības dzīlēs, laikmeta norisēs, cilvēku sirdīs.»

Neatslābstoša vienmēr palika saskare ar laikmetu, ar dzīvi, kas labi raksturota 1968. gada grāmatā: «Ko gaida no autora cilvēki, sapulcējušies literārajos vakaros? Aktierisku meistarību, dzejnieka tiešo, neuzspēlēto līdzdalību, sabiedriski sasāpējušo problēmu risinājumu? Varbūt nāk klausīties modes dzīti, sensāciju alkstoši? Kā lasītāji atrod un satiek savu dzejnieku periodikas slejās, grāmatās? Kādi dzejoļi viņiem, tāpat kā gaiss un maize, ir nepieciešami? Par šiem jautājumiem sarunu šā gada «Dzejas dienā» sāk dzejnieki, kritiķi un klausītāji. Sāk, lai pati dzīve to turpinātu.»

Ja sešdesmito gadu nogalē un septiņdesmitajos gados šie kopīgie meklējumi galvenokārt aptvēra tautiskuma, nacionalitātes apzināšanos, folkloras tematikas un tēlainības atpazīšanu un iedzīvināšanu, tad astoņdesmitajos gados tie pārsvērās uz tautas gaišāko sabiedrisko centienu kopīgā pulsa uztaustīšanu, uz brīvības un valsts patstāvības centieniem, kas noteikti palīdzēja Latvijas Atmodas ceļā.

Tāpat kā vispār kritiskajos rakstos, to laiku «Dzejas dienas» almanahos īpaša vērība tika veltīta jaunajai paaudzei. Arī no šodienas viedokļa man ļoti ietilpīgs un piesaistošs šķiet Rutas Veidemanes raksts «Piektdienas bērni», ar šo apzīmējumu asociatīvi sasaistot Māra Čaklā pirms gadsimta ceturkšņa iznākušo pirmo dzejoļu krājumu «Pirmdiena» ar 1986. gadā iznākušo Annas Rancānes grāmatu «Piektdiena». Pie astoņdesmito gadu jaunās paaudzes dzejniekiem Ruta Veidemane nosauc arī Amandu Aizpurieti, Klāvu Elsbergu, Guntaru Godiņu, Egīlu Zirni, Pēteru Brūveru. Divu no viņiem tagad jau vairs nav, un pārējie uzskatāmi par vidējās paaudzes plaši pazīstamiem pārstāvjiem. Gadi skrien ātrāk nekā stirnas, bet toreiz par viņiem literatūrkritiķe rakstīja: «Šīs paaudzes dzejniekos es saskatu bārenītes un trešā tēvadēla īpašības, kuri cīnās necīnīdamies un uzvar neuzvaramus pretiniekus, uzvarējuši laiskumu, patmīlību, nespēku, negribēšanu sevī. Vēl kavējas viņu karaļdēli un princeses, vēl viņi lasa sēkliņas no pelniem un gana cūkas tēva tīrumā. Bet, ja viņi būs pacietīgi, tie iegūs pusi karaļvalsts. Un tas būs visai drīz, jo bērni jau lieli. Mūsu piektdienas bērni.»  Kā viņus vienojošu īpašību Veidemane uzskata tieksmi apšaubīt un pārbaudīt līdz tam par stabiliem atzītos vērtību kritērijus, jo «tie ir bērni, kas mantojumā nereti saņēmuši labiekārtotus dzīvokļus, bet nesakārtotas dzīves», un bieži vien satraukti atskārst, ka «mēs neesam gatavi tam, kam esam aicināti.» Ai, kā šodien pietrūkst tik nopietnas jauno attieksmes pret mūsu sabiedrībā notiekošo!

Ik gadus apaugot ar jauninājumiem, ar pieredzi, vēršoties plašumā, Dzejas dienu tradīcija nostiprinājās, bet stunda pie Raiņa pieminekļa allaž palika kā centrālais notikums, uz kuru skolotāji veda savus audzēkņus. Pēc gadiem daudzi no viņiem ir stāstījuši, ka turpmāk piedalījušies paši pēc savas gribas un kļuvuši par lirikas lasītājiem. Bija pierasts, ka pulcējās klausītāji ne vien no Rīgas, bet arī no provinces. Rakstnieku uzrunas un dzejoļu lasījumus reizumis papildināja mūzikas priekšnesumi, kora dziedājumi vai aktieru uzstāšanās. Pēc svinīgās daļas visi uzreiz neizklīda, lirikas mīļotāji nāca ar ziediem, ar iegādātajām, bieži vien pat pagātnē izdotajām grāmatām un pacietīgi stāvēja, gaidīdami autogrāfus. Dīvaini, bet gandrīz allaž šo svinīgo septembra dienu apmirdzēja saule, taču, ja gadījās lietus šaltis, virs dalībnieku galvām atvērtie sargi kā milzīgs daudzkrāsains jumts nosedza visu apkārtni.

Kā jau tas pieņemts, uz ievērojamiem pasākumiem un jubilejām mēdz uzaicināt arī tuvus un tālus viesus. Kopā ar visu paaudžu latviešu dzejniekiem gadu gaitā ir piedalījušies arī pārstāvji no dažādām zemēm, visbiežāk no tā sauktajām «brālīgajām republikām» – katrreiz no kādas citas sakarā ar atdzejotajām grāmatām vai aktuālajiem sabiedriskajiem kontaktiem.

Ar laiku Dzejas dienas kļuva tik populāras, ka notika triju dienu pasākumi viena vai ģeogrāfiski tuvu valsts rajonu robežās. Kad Literatūras propagandas biroja rīcībā iedeva mikroautobusiņu «Latvija», radās iespēja uz tikšanos organizēt veselas dzejnieku grupas. Dainas Avotiņas vadībā izstrādātajā pasākumu programmā tradicionāli dalībnieku sastāvā tika iekļauti dažādu paaudžu, dažādu dzejas rokrakstu un raksturu, gan sieviešu, gan vīriešu kārtas autori. Tas priekšnesumos radīja dažādību. Arī mums pašiem bija interesanti un patīkami garākos pārbraucienos tuvāk iepazīt citam citu, par jocīgiem atgadījumiem smejoties, dažu klātesošo personībās līdz tam nezināmos pazemes akmeņus atklājot. Iesākumā mazliet dīvaini likās sēdēt autobusiņā kopā ar dzejniekiem – klasiķiem, par kuriem vēl nesen bija jāmācās skolā. Turpretim nozīmīga izrādījās tuvināšanās, piemēram, ar pavisam vēl jauniņo Annu Rancāni, kurai šīs bija pirmās tikšanās ar dzejoļu lasīšanu simtiem klausītāju.

Gandrīz ik septembri vairāku desmitu gadu ilgumā piedaloties Dzejas dienās, esmu pabijusi visos Latvijas novados, izjutusi un sirds atmiņā līdzi paņēmusi katra dzimtās zemes nostūra savdabību, bet no visurienes – atsaucību, sirsnību, rīkotāju viesmīlību, izdomu un vēlēšanos satikt. Dažkārt no savas aizņemtības izbrīvēja laiku arī rajona un bagātāko kolhozu vadītāji, izrādīja mums savas ievērojamākās vietas un sasniegumus, cienāja un uzklausīja. Pēc priekšnesumiem parasti tikām aicināti uz vakariņām, kas, iesildītas un iemalkotas, reizēm ievilkās līdz pusnaktij. Sarunas, jautājumi un atbildes, kas savstarpējā ieinteresētībā mijās, bija neatņemama un būtiska šo tikšanās reižu daļa, it īpaši, ja gadījās būt vienā grupā ar Imantu Ziedoni, kurš ar savu visur ieurbjošos personību allaž atrada atziņas, idejas un jaunus iespaidus.

Vēlākajos gados Literatūras propagandas birojs dzejnieku grupas papildināja ar prozaiķu piedalīšanos. Vakaru vadītāja pienākumus vairākkārt uzticēja šim uzdevumam ļoti piemērotajam Ērikam Hānbergam, kurš dažreiz mēdza klausītājus «iesildīt» un smīdināt ar jokiem, ar asprātībām un guva tādu atsaucību, ka dziļdomīgais un smalkais liriķis Jānis Liepiņš pat reiz esot palūdzis viņam uzstāties sarīkojumā kā beidzamajam, lai neiztraucētu dzejas gaisotni. To Ēriks atcerējās ar smaidu, kad rosināju pastāstīt kādu atmiņu no tiem laikiem. Būdams savā žurnālista darbā labi pazīstams ar vietējo rajonu un kolhozu vadību, reiz viņš arī vienojies, ka dzejnieki tiksies ar kartupeļu lasītājiem pievakarē tīrumā pie ugunskura un vēlāk iebaudīs garšīgus pelnos ceptos tupeņus. To skaļi un sašutusi noprotestējusi Skaidrīte Kaldupe, teikdama: «Vai tiešām jūs iedomājaties, ka es, uzģērbusi garo kleitu, lasīšu dzejoļus kartupeļu laukā?» Jā, apstākļi un gadījumi tiešām bija visādi, lai neapdzistu vēlēšanās atkal un vēlreiz piedalīties šajos izbraukumos.

Literārajos vakaros kultūras namu zāles bija pārpildītas. Gandrīz vienmēr krēslu pirmajā rindā sasēdināti pavisam mazi pirmo klašu skolēni. Kā piesacīts, viņi divas vai pat vairāk stundas noturējās klusi un mierīgi, lai beidzot ar puķu pušķiem dotos apsveikt dzejniekus. Nedomāju, ka bērni daudz ko uztvēra un saprata notiekošajā, taču dzejas klātbūtni un pasākuma nozīmību droši vien atjauta un paņēma līdzi savam mūžam. Man bija žēl, ka nav dzejoļu, ar kuriem uzrunāt tieši viņus, tādēļ klusībā nosolījos tādus uzrakstīt un kaut ko no šī solījuma esmu izpildījusi.

Dzejas dienas ir svētki klausītājiem un arī dzejniekiem, kas noteikti atstāj pēdas un iedvesmu sacerējumiem par atmiņā saglabātajiem dabas iespaidiem, par īpatniem gadījumiem vai par ko citu pieredzēto. Tā Jānis Peters apgalvojis, ka «visu mūžu man ir Dzejas dienas», katrā četrrindē ar īsu raksturojumu piesaukdams kādu no sev tuvajiem dzejniekiem. Smeldzīgā dzejas noskaņa jūtama visā dzejnieka lirikas krājumā «Rudenskura spogulī», kas izdots 2017. gadā un kura ievadā ar vārdiem uzburta glezna: «Maigi draudēdams ar puteni, ir iekūries rudens. Vēl krāšņs un noreibis pats savās rudenskūrēja krāsās. Naktī debesīs spožākas iedegas astras, dienās kvēlodamas uzzied lapas kļavā, un bērzā un apsē, arīdzan Mirdzas Ķempes mīlestības rūgtajā kokā – sērmūkslī.»

… Klāt atkal septembris ar Dzejas dienām, ar jauniem dzejoļiem un grāmatām, ar jaunu dzejnieku paaudzi. Talantam, lai iegūtu spārnus, ļoti nepieciešams izjust lasītāju un klausītāju atsaucību, saņemt mīlestību – kā tīru, spēcinošu gaisu, kas viļņo virs dzimtās zemes mežu galotnēm. Tas palīdz pacelties augstāk. Bezgaisa telpā nav iespējams lidojums.

                                                Lija Brīdaka / laikraksts “konTEKSTS”