Rihards Ošenieks par sevi saka “esmu vēl tikai jauns cilvēks. Ziemās vāru kafijas, bet vasaras pavadu brokoļu plantācijās Beļģijas biofermās. Man patīk vērot kūstošu sniegu un smērēt sviestmaizes. Kad nedaru to, rakstu dzejoļus par nīlzirgiem, pusmūža krīzi un absurda neizbēgamību.”